Bērni ir mūsu nākotne. Tā vien gribas, lai viņi nodotu mūsu domas, ieradumus un tradīcijas saviem bērniem.

Mēs redzam un priecājamies kā mirdz mūsu lolojumu acis saņemot dāvanu. Tā var būt maza lietiņa vai kas salds, ko tik un tā tūlīt notiesās, taču pats dāvināšanas brīdis, dāvanas saņemšanas brīdis mazajai sirsniņai ir saviļņojuma pilns!

Bērns aug un grib sagādāt arī  saviem vecākiem šo, viņam tik sirsnīgo brīdi, māmiņai dāvinot māmiņdienā adatu spilventiņu vai košu groziņu. Tētim paša veidotu kartiņu vai no mežā salasītiem koku zariņiem sastiprinātu foto rāmīti. Māsām un brāļiem paša glaznotus apsveikuma zīmējumus.

Palūkojaties uz sava bērna dāvinājumu – tas ir mīlestības pilns,  bērns tajā ir ielicis savu sirsniņu, jo mīl māmiņu, tēti un arī brāļus un māsas. Patiesībā bērni mums parāda apdāvināšanas tradīciju patieso lomu – sniegt prieku otram.

Mācīsim mūsu mazajām sirsniņām šo prieka mirkli padarīt pēc iespējas košāku – dāvināsim bērniem pārdomātas dāvanas, jo nereti tieši saņemtā dāvana ar tās izteiksmīgo iesaiņojumu ir tas, ko bērns atcerēsies no viena vai cita pasākuma savā bērnībā. Bieži dzirdam pieaugušos stāstām saviem bērniem  – un es atceros kā izpakoju to krāsaino papīru un tās daudzās lentes līdz ieraudzīju tik ļoti gaidīto pārsteigumu.

Padarīsim bērna atmiņu krāsaināku un jautrāku pie ikvienas apdāvināšanas reizes, lai tas būtu kaut neliels sīkums, kaut arī visvienkāršākā konfekšu tūta Ziemassvētkos vai pirmā skolas soma…

Radīsim svētkus mīļuma sirdī un atmiņā, lai bērns tālāk iedzīvinātu šo tradīciju savā ģimenē, saviem bērniem un tie savukārt nestu to tālāk nākotnē.