Visu svēto dienas priekšvakars, kas ik gadu tiek svinēts 31. oktobrī, nu ir kļuvis arī visai populārs arī pie mums Latvijā un nav jau arī brīnums kāpēc!

Ir gan visai strīdīgas nostājas no kurienes tas patiesi cēlies, taču savas saknes tam ir gan mūsu senču pagāniskajās tradīcijās, gan arī kristietībā.

Halovīna pagāniskās saknes.

Halovīna aizsākumi meklējami jau seno ķeltu festivālā Samhainā, kas tika svinēts jau ilgu laiku pirms mūsu ēras aizsākšanās. Šis festivāls tika svinēts par godu vasaras beigām un ziemas sākumam, kā arī nāves valdniekam Samhainam.

Ķelti uzskatīja, ka vasaras un ziemas laika mija notiek 31. oktobrī, kas senajiem ķeltiem bija arī gada beigas, pēc kura aizsākās jaunais gads. Jau izsenis 1. novembris tika uzskatīts par nāves dienu, jo koku lapas jau bija nokritušas, un laukā kļuva arvien vēsāks un tumšāks. Šajā kontekstā noteikti jāatgādina tas, ka mūsu senči nevadījās pēc mūsdienās zināmā kalendāra, bet gan pēc Saules kalendāra, kas bija izveidots saskaņā ar Saules ritu.

Viena no šo svētku tradīcijām bija ugunskura dedzināšana un upurēšana. Daudzas senās tautas ticēja, ka uguns ir spējīgs atvairīt ļaunos garus, tāpēc, atgriežoties no upurēšanas ceremonijas, cilvēki savās mājās dedzināja uguns lukturus, no kuru dedzināšanas attīstījās mūsdienu Halovīna simbols – izgrebtais ķirbis ar degošu sveci tā iekšpusē, kas angliski tas tiek saukts par “Jack-O-lantern.

Tāpat senie ķelti ticēja, ka 31. oktobrī, tas ir, naktī pirms nāves dienas – 1. novembra – atveras vārti uz viņsauli un nāves valdnieks Samhains savāc visus garus, kas pagājušā gada laikā bija pametuši šo sauli, tāpēc Samhaina festivāla priekšvakarā tiem bija ļauts vēl pēdējo reizi apciemot savus tuviniekus. Diemžēl, atveroties vārtiem uz viņsauli, pie dzīvajiem ieradās ne vien senču gari, bet arī dažādas nešķīstas būtnes, tāpēc, lai tās atbaidītu, cilvēki pārģērbās par atbaidošiem tēliem. Lai ļaunie gari nenāku mājās un nenodarītu pāri, tiem tika atstāts arī ēdiens laukā un uz ceļiem.

Šīs seno ķeltu tradīcijas krietni līdzinās senlatviešu Veļu laika tradīcijām. Veļu laiks aizsākās tūlīt aiz rudens saulgriežiem – Miķeļiem – un ilga līdz pat Mārtiņiem. Senlatvieši ticēja, ka šajā laikā aizgājušo senču gari nāk apciemot mājiniekus. Senie latvieši pret veļiem izturējās ar cieņu un bijību, tāpēc klāja tiem īpašus galdus un mieloja tos ar dažādiem ēdieniem, tādējādi izpelnoties to labvēlību. Ir skaidri saskatāmas analoģijas Sanheimas un  Mārtiņdienas tradīcijās. Mārtiņos, kas iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu, beidzas Veļu laiks un sākas budēļu jeb ķekatu laiks, kad dažnedažādās maskās pārģērbušies ļaudis, Mārtiņos saukti par Mārtiņbērniem, trokšņodami un līksmodami apstaigā mājas un dažādos veidos izpelnās dāvanas. Mārtiņbērnu uzdevums bija nest svētību apciemotajai mājai un  atbaidīt ļaunos spēkus, kas, iestājoties gada tumšajam laikam, īpaši aktivizējas.

Iespējams, ka tieši no šīm seno pagānu tradīcijām ir attīstījušās mums zināmās Halovīna tradīcijas pārģērbties par dažādiem mistiskiem, mītiskiem un nereti arī baisiem tēliem, un apciemot kaimiņu mājas, pieprasot saldumus, bet to neiegūšanas gadījumā izstrādāt kādus negantus jokus.

Helovīna izcelsme no kristietības viedokļa

8. gadsimtā, mēģinot izskaust pagānismu un izplatīt kristietību vispasaules mērogā, Romas katoļu Baznīca, ar kristīgiem svētkiem mēģināja aizstāt arī šos seno ķeltu svētkus. Tā radās Visu svēto diena un Visu dvēseļu diena. Lai vai kā, šīs jaundibinātās dienas arī nebija balstītas Bībeles saturā un jēgā, bet gan pārliecībā par dvēseles bezķermenisku eksistenci. Laika gaitā nostiprinājās Visu svēto diena, kas mūsdienās tiek svinēta 1. novembrī, un Visu mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars vai vēl to dēvē par Dvēseļu dienu, kas mūsdienās tiek svinēta 2. novembrī. Halovīna nosaukums ir radies tieši no Visu svēto dienas angliskā nosaukuma – „All Hallows’ Evening”.

Kristiešiem bija raksturīga vigīliju svinēšana, kas bija attiecīgo svētku svinēšana dienu pirms pašiem svētkiem. Spilgts piemērs ir arī Ziemassvētku vakars, kas tiek svinēts pirms pašiem Ziemassvētkiem. Tāpat arī Visu svēto dienu sāka svinēt jau 31. oktobrī. katoļu Baznīcas svētki tika svinēti saskaņā ar vietējo kultūru un konkrēto laikmetu. Tā piemēram, Francijā, 14. – 15. gadsimtā aizsākās tradīcija Visu svēto dienas vigīlijā pārģērbties. Savukārt Spānijā un Īrijā bērni šajā naktī apstaigāja mājas, lūgdami dvēseļu kūkas jeb tā saucamās “Soulcakes”, apmaiņā nodziedot kādu dziesmu, izstāstot kādu stāstu vai joku, vai aizlūdzot par ģimenes piederīgajiem. Tiek uzskatīts, ka no šīm izdarībām ir radusies “Saldumus vai izjokosim!” (‘Trick or Treat’) tradīcija.

Pateicoties īriem, kas 19. gadsimtā devās labākas dzīves meklējumos uz Ziemeļameriku, Visu svēto dienas tradīcijas izplatījās arī otrpus okeāna. Šajā laikā attīstījās arī ķirbju grebšanas tradīcija – ja līdz 19. gadsimtam īri greba rāceņus, liekot tajos svecītes un ejot ar tiem no mājas uz māju, tad, nonākot Amerikā, kurā bija izplatīti ķirbji, nevis rāceņi, tie sāka greb ķirbjus.

Tā arī šie svētki nonākuši arī plašākā pasaulē un attiecīgi arī svinēšanas tradīcijas, katra tauta pielāgojusi vairāk savai izpratnei un iespējām. Kādu brīdi amerikā, līdz iesaistījās pati valdība, šie svētki izvērtās par visai vandālisku haosu. Savukārt šobrīd daudzviet pasaulē tie ir visai komercializēti ar dažnedažādu atribūtu un svētku sastāvdaļu tirdzniecību.

Kuras svētku saknes jums tuvākas vērtējat paši, taču patiesībā viens ir skaidrs, ka mūsu senči gan ar citu nosaukumu šos svētkus ir atzīmējuši jau izsenis vienīgi mazliet citā datumā.

izmantotās saites – skrivanek.lv, visisvetki,lv
©svinamdiena