Vai tiešām zini, kas ir šampanietis? Iepazīsties!!! Tātad Francijā – Champagne, angliski runājošajās zemēs – par Sparkling wine, Vācijā – par Schaumwein, Itālijā –par Spumante, Portugālē – par Espumante, Latvijā– par šampanieti vai dzirkstošo vīnu.

Šampanietis

Dzirkstošais vīns, kas gatavots no Francijas ziemeļaustrumu Šampaņas apgabalā augušām vīnogām. Tā gatavošanā parasti izmanto 3 vīnogu šķirnes noteiktā attiecībā — 27% gaišās Chardonnay vīnogas, 38% tumšās Pinot Noir un 35% Pinot Meunier vīnogas, kas arī veido šampanietim raksturīgo garšu.

Kad šampanieti gatavo tikai no Chardonnay šķirnes vīnogām, to sauc par Blanc de Blanc (Baltais no baltajām) tas ir ļoti viegls un atspirdzinošs. Savukārt šampanieti, kam izmantotas tikai melnās Pinot Noir un Pinot Meunier šķirnes vīnogas, sauc par Blanc de Noirs (Baltais no tumšajām) – tam attiecīgi ir pilnīgāka un spēcīgāka garša.

Šampanietis pēc definīcijas nav viena gada vīns, tāpēc visticamāk, ka uz etiķetes meklēt tā gadu būs lieki. Tomēr ir izņēmuma gadījumi, kad šampanieti dara tikai no viena gada ražas, piemēram, ja šī raža tā vai cita iemesla dēļ ir tik izcila, lai to iemūžinātu. Diemžēl izcilu vīnogu ražu, kas ļauj radīt tik īpašus šampaniešus, Daba un Dievs nepiespēlē bieži – ja desmitgadē ir divi trīs tādi,  uzlūko to par necerētu veiksmi! Kā atšķirt šādu šampanieti? Uz etiķetes būs atzīmē par ražas gadu – vintage. Tā par šampanieti stāsta Signe Šēnfelde.

Visus pērējos dzirkstošos vīnus, kas pēc tradicionālās receptes tiek ražoti aiz Šampaņas reģiona robežām, Francijā sauc par cremant. Lūk daži no iecienītākajiem – Riesling, Pinot Blanc, Pinot Noir, Pinot Gris, Auxerrois Blanc. Šie cremant ir lieliski un gana izsmalcināti jebkādiem svinīgiem notikumiem.

Vēl visai populārs kļuvis prossecco, kas ir absolūts pēdējo gadu hits, tāpēc arī tie mēdz būt ļoti dažādi – arī pārmēru vienkārši, pat vulgāri, bet labākajā gadījumā pietiekami izsmalcināti, un galvenais – atsvaidzinoši. Svarīgākais, kas jāmeklē uz prossecco etiķetes, ir atzīme par izcelsmi – tam ir jābūt gatavotam Valdobjadenes (itāliski – Conegliano Valdobbiadene) ielejā, Itālijā.

DAŽI VĒSTURES FAKTI

17. gadsimta beigās, kad benediktiešu mūks un pagrabmeistars doms Pjērs Perinjons (Pierre Pérignon; 1638—1715) atklājis otrreizējo raudzēšanu, kas ir šampanieša iegūšanas pamatā. Jau 1729. gadā tiek izveidota pirmā šampanieša ražotne.

 1907. gadā franču zinātnieks Žans Eižens Šarmā (Jean Eugène Charmat) Monpeljē Universitātē izstrādā tā saukto Šarmā (Charmat) metodi, kurā ottreizējo vīna raudzēšana veic nevis atsevišķās pudelēs, bet gan līdz 10 000 litru lielās tvertnēs.

Savukārt 1927. gadā noteikti šampanieša kvalitātes standarti un ražošanas apgabals.

KĀ TAS TOP?

Šampanieša gatavošanai paredzētās vīnogu sulas iegūšanai izmanto mehāniskās spiedes ar mazāku spiedienu, nekā vīna gatavošanai. No 4 tonnām vīnogu var iegūt aptuveni 2050 litru pirmās noteces sulas (de cuvee), ko izmanto pirmšķirīgākā šampanieša gatavošanai, taču otro un trešo spiedienu sulu lieto zemākas kvalitātes šampanieša gatavošanai.

Izspiesto sulu nostādina apmēram 12—20 stundas, salej mucās un atstāj uz aptuveni 2 nedēļām. Pēc tam vīnu garšo un veido tā cuvee maisījumus, apvienojot dažāda vecuma ieraudzētos vīnus no dažādiem vīna dārziem, lai nodrošinātu vīna īpašību nemainību. Pjērs Perinjons bija pirmais, kurš atzina, vīna maisījumu veidošanas nozīmīgumu, nemainīgas vīna kvalitātes nodrošināšanā. Viņš bija arī pirmais, kurš šampanieša pudelēm kā aizbāzni izmantojis korķi.

Sagatavotajam cuvee maisījumam pieber cukuru, īpašu raugu un labi izturētu vīna maisījumu, ko sauc par tirāžas liķieri. Tad vīnu sapilda pudelēs, aizvāko ar kroņkorķiem vai plastmasas korķiem un ievieto vīna pagraba plauktos, īpašā stāvoklī. Šajā posmā notiek vīna otrreizējā rūgšana, kurā radusies ogļskābā gāze šķīst vīnā, to sagāzējot. Otrreizējā raudzēšana ilgst aptuveni 1—3 mēnešus, un pēc tās šampanieti iztur vēl no viena līdz trim gadiem, atkarībā no ražotāja un ražotā šampanieša veida.

Beidzamie soļi šampanieša tapšanā ir, kad atdala jebkādas rūgšanas laikā veidojušās nogulsnes. To paveic pudeles ievietojot īpašā koka rāmī ar maināmu pudeļu novietojumu. Pudeles laiku pa laikam pagriež, veicinot nogulšņu nosēšanos uz pudeles kakliņa. Vienā dienā pagrabmeistars var šādi pagriezt līdz pat 38 000 pudeļu. Kad nogulsnes nosēdušās, pudeļu kakliņus ievieto tvertnēs ar saldēšanas šķīdumu, kas nogulsnes sasaldē. Noņemot korķi, spiediena dēļ ledus lodītēs sasalušās nogulsnes viegli atdalās no šampanieša. Tad katrai pudelei, atkarībā no vajadzīgā cukura daudzuma, pievieno noteiktu vīna un cukura maisījumu. Pēc tam pudeles aizkorķē ar sēnes formas korķi, ko nostiprina ar aptuveni 50 centimetrus garu metāla režģīti. Šampanieša uzglabāšanas laiks ir no 15 mēnešiem līdz pat 15 gadiem

Un desertā vīna eksperta Pītera Līema teiktias par šampanieti, tā izvēli un baudīšanu:

 “..šampanietis vairāk par visiem citiem vīniem ir saistīts ar baudu, prieku. Un vienīgais kritērijs ir – patīk vai nepatīk. Tas ir vissvarīgākais.

Kas jāzina par šampanieti – cilvēki ļoti bieži šai vārdā dēvē visus dzirkstošos vīnus. Svarīgi atcerēties, ka šampanietis nāk tikai un vienīgi no viena konkrēta Francijas reģiona – Šampaņas. Pārējie ir dzirkstošie vīni, un te nav runa par to, ka tie būtu sliktāki vai par kādu “sacensību”, tas vienkārši nozīmē citāda rakstura vīnu. Šampaņas reģions ir ļoti īpašs un tas atsaucas uz vīnu – jūs varat izmantot to pašu vīna darīšanas metodi, tās pašas vīnogas, un rezultāts būs pavisam citāds!

Man cilvēki mēdz vaicāt – kas ir jūsu mīļākais šampanietis? Tas ir tas pats, kas prasīt – kas ir tavs mīļākais ēdiens? Uz to nevar dot vienu atbildi, jo man garšo dažādas lietas. Viss atkarīgs no gadalaika, no mana noskaņojuma, kompānijas, no daudz dažādiem aspektiem. Tāpat šampanieti var piemeklēt katram brīdim citu. Arī to ir svarīgi atcerēties – šampanieši nav vienādi! Tie ir ļoti atšķirīgi. Un nav iespējams pateikt – šis ir mans mīļākais šampanietis, turpmāk es dzeršu tikai to!”

izmantotie resursi – lv.wikipedia.org, www.delfi.lv,