“Vienmēr ir iespēja vienatnē nodoties nomoda sapņiem vai arī ar kādu dalīt visas bēdas un priekus.”

“Īsts, ko tu izdzīvo ar jēgu, īsts, kas sapnī izsapņots, ja viss tas tverts ar tādu spēku, kam bezgalīgums klātu dots.”

“Nav laiks. Ir tikai mirkļi – elišķīgi sāpīgi un dievišķi skaisti.”

“Katrs mūsu dzīves darbs vai rīcība aizskar kādu stīgu, kas vibrēs mūžībā.”

“Priecājies par dzīves mazajām svētībām. Kādu dienu tu atskatīsies atpakaļ un sapratīsi, ka tās ir bijušas vislielākās.”

“Dzīvei ir tāda krāsa, kāda ir tavai iztēlei.”

“Dod katrai dienai iespēju kļūt par tavas dzīves skaistāko dienu!”

“Tu nekad nevarēsi aizbēgt no savas sirds. Tāpēc labāk ir uzklausīt, kas tai sakāms.”

“Nezinu jūru, kura neviļņotu, ja uzpūš vējš, un sirdi, kura nelidotu, ja to skārusi mīla”

“Dzīve var būt tik plakana kā papīrs vai arī tik dziļa kā okeāns un augsta kā debesis. Tev tik pašam jāizvēlas”

“Grāmatas nav sarakstītas, lai tām ticētu, bet gan lai tajās vēstītais tiktu pakļauts prāta pārbaudei. Lasot kādu grāmatu, mums nav jājautā, ko tā saka, bet ko tā gribējusi pateikt.”

„Gūt var dodot, gūt var ņemot!”

“Kopā dziediet, dancojiet un priecājieties, bet lai katrs no jums ir par sevi kā vijoles stīgas, kaut gan no tām skan viena mūzika.”

“Tikpat patiesa kā tas, ka cilvēku attiecības nav ne pilnīgas, ne mūžīgas, ir arī otra atziņa: cilvēka sirds grib, lai tās būtu pilnīgas un mūžīgas.”

“Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.”

“Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs.”

“Es un Tu – uz viena zara pūpols,
Un pār mums kā laime debess kupols.
Sēdam mēs kā dzidrs mākonītis.
Vienu rasas pilīti mēs dzeram,
vienu atziņu uz sauli kopā veram.
Vienu vēsmiņu no rīta abi saucam,
Vienā asnā tālāk dzīvot traucam.”

“Viens Tevi mīl, un Tu esi vajadzīgs pasaulē.
Tu vienu mīli, Tev vajadzīga visa pasaule, lai vienam dotu.”

“Viena mums ir dvēselīte
Uz diviem sadalīta.
Sargā nu Tu savu pusi,
Lai tā mana neraudātu:
Sāpes tava, raudās mana,
Aizies abas neziņā.”

Es skūpstu Tavas rokas-
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu tavu Pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis-
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.

“Grimst saules zelta laivā,
Un krēslas ēnas dzimst,
Tik mazais mākonītis
Vēl kvēlo sārtin – sārts.
Dod savu mīļo roku,
Uz augšu acis vērs,
Raug tur to debestiņu –
Tā mūsu laime mirdz.”

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Bez puteņiem un bez vētras
Ir pavasaris atnācis:
Zied lazdas, zaļo jau mētras
Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Tā pašam nemanot, pret tevi iedegusies sirds.
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.

„Tad apstājas laiks
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.”

„Mīlas rokā ir divi svari: Zemes un debesu.
Tie katru dienu viens otru mēra.
Gan mīla, gan naidā zvēro,
Viens otru saldināt, sāpinot,
Viens otru kāpinot
Pāri pār cilvēka iespēju.”

„No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.”

„Ar gadiem mainās viss uz zemes,
Daudz lielāks un daudz stiprāks kļūst.
Vērš visu apkārt laika lemes
Tik mīlestība ir un būs!”

„Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu.
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus… daudz ilgāk.”

„Mirkli padomājiet, pirms kausus pilnus lejat.
Mirkli padomājiet, pirms tālāk ejat.
Tālāk – kopējas takas, kopēja laiva un irkļi.
Tālāk – kopēja bēda un kopēji laimes mirkļi.”

“Gudrai sievietei blakus vienmēr būs gudrs vīrietis, jo, kā māca Bībele, gudrības avots ir vienīgi Dievs.”

“Sievietes un kaķi vienmēr darīs to, ko gribēs, un vīriešiem un suņiem vajadzētu nomierināties un pierast pie šīs domas.”

“Paliec vienkāršs – un kļūsi varens.
Virzies bez steigas – un būsi drīz klāt.
Atmet iedomību un lielākā svētība piepildīsies.
Ej dziļāko ceļu un tas iesies ātri.”

„Gribas, lai baltā pasaulē
Balti sniegi snieg.
Un uz baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet.
Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
Un lai baltās darbdienās
Balti svētki ir.”

„Brīnumdaiļa mēnesnakts, tu ar savu burvīgumu,
Tālā, baltā spožumā apņem visu debessjumu.
Brīnumdzidrā mēnessnakts, patiesība, sapņojums,
Kuri dzīvē pušu lauzti, tavu staru smalkumā, tiek no jauna kopā austi.
Brīnumviedā mēnessnakts, tavā dziļā klusumā, nogrimst visas zemes bēdas,
Tavā lielā spožumā, izgaist visas dzīves pēdas.
Brīnumlielā mēnessnakts.”

„Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoga gredzens uz Tavas rokas. Jo mīlestība ir spēcīga, kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas.

„Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Bez puteņiem un bez vētras
Ir pavasaris atnācis.
Zied lazdas, zaļo jau mētras.
Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Tā pašam nemanot, pret tevi iedegusies sirds.
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.”

„Es skūpstu tavas rokas – tās darbā neapkūst.
Es skūpstu tavu pieri – tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu tavas acis – un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu tavas lūpas – tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe – aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam uz plašās pasaules.”

„No zieda uz ziedu, no sirds uz sirdi lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda atkal izplaukst, un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds, aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam lido mīlestība.”

„Tu dusi manā sirdī, kā debess jūrā dus, –
Tā pieber pērlēm bez gala vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīno: zib – zaig – vizmo – mirdz..
Un jautāju,- vai tiešām tā mana nabaga sirds?”

„Šķiet visa dzīve liekas, caur saldo neprātu –
Man vairāk nav ne nieka, kā tikai sirds un Tu.”

„Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā Tevi mīlot diena skrien!
Tu skaties rožaina un liega, –
Vairs nav ne nomoda, ne miega,
Ir tikai mīlestība vien.”

„No viena acu skata,
Tik viegli kļuva man.
No viena mīļa vārda,
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.”

„Es vienmēr būšu pusceļā uz tevi,
Jo mīlestības ceļam gala nav.”

„Man gribētos tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
Uz debesīm – manām un tavām.”

„Tev, Mīla, saldu ziedu
Es plūcu vienīgai;
Viss viens: vai tev es ziedu
Vai zilai mūžībai.
Sniedz dzīve raibas ainas,
Kas līdzi mūžībai
Ar zvaigznēm mirdz un mainās
Kā tev es vienīgai.”

„Tikko mēs patvērāmies slāpstošā ziedlapiņā, un pēkšņi sajutām zemi –
Tikko tava sirds apstājās, lai saklausītu manējo.”

“Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sakapā ābolus ābelē un čiekurus eglē. Ieklausies otra īpatnībās, bet neuzspied tam savējās”

“Mīlestība nedod nekā cita kā vien pati no sevis un neņem nekā cita kā vien pati no sevis. Mīlestībai nekas nepieder, nedz arī tā kādam pieder; Jo mīlestībai pietiek ar mīlestību.”

Atklāti paudiet mīlestību! Novērtēt citus un viņiem to nepateikt ir tas pats, ka pamirkšķināt viņiem tumsā.
Jūs gan zināsiet, ka to darāt, bet neviens cits to neuzzinās.”

“Bauda ir brīvības dziesma,
Bet tā nav brīvība.
Tā ir jūsu vēlmju pilnzieds,
Bet tā nav šī zieda auglis.
Tā ir dzīle, kas runā uz augstumu,
Bet tā nav ne dziļa, ne augsta.
Tā ir izlaušanās no būra,
Bet tā nav Visuma ietveršana sevī.
Jā, bauda patiesi ir brīvības dziesma…”