Katru gadu Valentīndiena tiek svinēta 14. Februārī, kad cilvēki saviem īpašajiem „Valentīniem”  dāvā apsveikuma kartiņas, ziedus, sirsnīgas, saldas un mīļas dāvanas, vai arī kopīgi to atzīmē,  šajā dienā darot kādas romantiskas nodarbes.

Kā tad īsti radās šie svētki?

Ir zināmas vairākas leģendas, kurām pateicoties šī diena ir ieguvusi  Sv. Valentīna dienas nosaukumu. Tas saistās ar kristietību un sākums rodams ap 5 g.s.

Viena leģenda vēsta, ka Romiešu Imperators Klaudius II nolēma, ka vīrieši, kas nav precējušies ir labāki karavīri, ar likumu aizliedza visiem jauniešiem precēties, taču viens priesteris Valentīns, kas uzskatīja, ka tas nav taisnīgi, slepus laulāja iemīlējušos pārīšus. Kad Imperators to uzzināja, tad sodīja šo priesteri ar nāvi. Tā šis priesteris ieguva Svētā Valentīna vārdu.

Savukārt cita leģenda vēsta, ka ir bijis kāds Romiešu cietumā ieslodzīts Valentīns, kas pirmais nosūtījis pirmo „valentīna” sveicienu, kad iemīlējās meitenē, kuru ieraudzīja savas apcietināšanas laikā un kas izrādās bija cietuma uzrauga meita, parakstīdams to „Tavs Valentīns.” – kā šodien tiek arī parakstītas kartiņas un vēstules!

Lai arī šīs dienas izcelsme ir visai mīklaina, tomēr visās leģendās un nostāstos ir uzsvērta Valentīna varonīgums, simpatiskums un jo īpaši romantisms. Savukārt Kristieši iespējams izvēlējušies šo datumu, lai uzveiktu un cīnītos ar pagānismu. Ir zināms, ka šajā laikā vēl no senākiem laikiem bijis vēl kādi pastorāli svētki.

Lupercalia bija ļoti sena, iespējams jau pirms-romiešu pastorāls festivāls, kas nolupercalestika katru gadu laikā no 13. līdz 15. februārim. Tā svinēšanas mērķi bija novērst ļaunos garus un attīrīt pilsētu un tās iedzīvotājus, kā arī atbrīvojot veselību un auglību. Romāņu mitoloģijā Luperkus, Grieķu mitoloģijā  Pans, Romiešu mitoloģijā Fauns – dievs, kas rūpējās par savvaļas kalnu dabu, ganiem, medību un lauku mūziku.

Šajā dienā tika upurēti kaza un suns viens auglībai, otrs tīrībai. Savukārt vēlāk šajā dienā visas brīvās pilsētas meitenes uzrakstīja savus vārdus uz lapiņām un sameta vienā lielā urnā. Pilsētas vecpuiši, katrs izvēlējās no šīs urnas kādu vārdu un izveidoja ar šo sievieti pār uz šo gadu, kas visbiežāk arī nonāca līdz šo pāru kāzām.

Arī dabā šajā laikā ir jau jūtama pavasara smarža gaisā un tieši ap šo laiku arī sākas putnu pārošanās laiks.

Kā pirmo Valentīndienas rakstisko sveicienu uzskata 1415 gadā uzrakstīto poēmu, ko Čārlzs Djūks no Orleānas rakstīja savai sievai, kamēr bijis ieslodzīts Londonas Tornī par piedalīšanos Aginkortas kaujā. Tās fragmenti joprojām ir saglabājušies un ir iekļauti Britu bibliotēkas manuskriptu kolekcijā.