„Teic – kas ir nemirstīgs, vai gars, vai dailes rota?-
Tik mātes klēpim nemirstība dota.
Tā sevī brīnišķīgu spēku rod,
No jauna dzīvību kā lāpu tālāk dod.
Pie savas uguns citas aizdedzina,
Mirdz atkal pasaule, ko nāves tumsa tina.”

— K.Skalbe

„Ilgi, ilgi nevarēju
Uzminēt, kas manā sirdī
Licis saldi skumjo prieku,-
Ilgoties pēc zilām tālēm.
Tagad zinu, klēpī slēpies,
Zīzdams maigu, baltu krūti,
Saņēmu uz mūžu mūžiem
To no mātes zilām acīm.
Mīlas pilnām zilām acīm.”

— J.Jaunsudrabiņš

„Nav ikdienības vairs, bet savāds svētums,
Tev apņem katru mātes rūpju soli.
Un neredzams kāds staru vainags vijas
Ap pieri tev, kad bērniņu tu šūpo.”

— P. Ērmanis

„Nav ikdienības vairs, bet savāds svētums,
Tev apņem katru mātes rūpju soli.
Un neredzams kāds staru vainags vijas
Ap pieri tev, kad bērniņu tu šūpo.”

— P. Ērmanis

„Ak, māmiņ!
Tā jūtas, kurās es līgoju,-
Tā uguns, kurā es spīgoju,
Tā ņemta no taviem skatiem,
Es savu kokli stīgoju
Ar taviem sidraba matiem!”

— Aspazija

„Ak, māmiņa, mīļā māmuliņa,
Tu sirmā bērnības pasaciņa.
Viss un tu pati tik sapnis ir!
Virs viļņiem, kuri melni veļas,
Tik šūpojas maigi vēl atmiņās.
Kā balta ūdens lilija
Tava mīļā, sirmā galviņa.”

— Aspazija

„Māte nekad nedrīkst aiziet, pirms apgāžas dakts.
Mūžam svecei stāv katrā pusē, Māte un Nakts.”

— I.Ziedonis

„Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.”

— J.Ziemeļnieks

„Divi koki iet gar ceļa malu,
Un tur, kur viņi krustosies viens otrā, – būs vakars.
Divi putni vēzējas caur gaisu,
Un tad, kad viņi salidos viens otrā, – būs mājas.
Divas zvaigznes pie debesīm kvēlo,
Un tā, kas pirmā nodzisīs otrajā, – būs māte.”

— L.Briedis

„No saknītes lazda zieda,
Sarkaniem ziediņiem.
No sirsniņas es mīlēju –
Savu tēvu, māmuliņu.”

— L.t.dz.

„Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!”

— L.t.dz.

„Tikai vienu vītolzaru,
Kas tik sudrabaini mirdz,
Māmiņ, es tev pasniegt varu
Dāvanai no manas sirds. “

— L.Vāczemnieks

„Šo dzīvi dzīvojot man vienmēr šķitis,
Ka savāds spēks ir tavai mīlestībai, māt.
Vienalga, laimīgs es vai izmisumā kritis,
Kā sargeņģelis tu man vienmēr esi klāt.”

— Nezināms

“Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi.
Man balta dzīves taciņa,
Tu savu sirsniņu man devi.”

— J.Rainis

„Tu mīļuma lāsi un skaistuma lāsi
Dod padzerties mums, kad slāpst.
Tu saudzīgiem vārdiem dvēseli glāsti
Un ieliec vasarā zudušo sapni
.Kad liekas – pazaudēts viss.
Tu tumšākā naktī siltuma avots,
Kad pavards ir nodzisis.
Tu priekos un sāpēs vienīgā, māt,
No dzīves sākuma esi mums klāt.”

— K.Apšukrūma

„Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi viss dvēseles guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu un rītausmu tuvums.”

— I.Lasmanis

„Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
Un tavās acīs, asrās‘ iekaisušās,
Man ierakstīts, cik nelaužams ir gars.
Un tavās rokās, darbos nogurušās,
Man palo mūžīgs mīlas pavasars.”

— J.Ziemeļnieks

„Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
Un tavās acīs, asrās‘ iekaisušās,
Man ierakstīts, cik nelaužams ir gars.
Un tavās rokās, darbos nogurušās,
Man palo mūžīgs mīlas pavasars.”

— J.Ziemeļnieks

„Sirds tik pilna.. nezinu, ko sacīt,
Kādiem vārdiem tevi godināt!
Ielūkojies šorīt manās acīs –
Tās tev visu, visu pateiks māt!”

— L.Vāczemnieks

„Es uzaugu pie māmiņas
Kā puķīte uz lodziņa.
Kā puķīte uz lodziņa,
Kā rozīte dārziņā.”

— L.t.dz.

„Laba mana māmuliņa,
Labi mani mācījusi:
Ne sunīša kājām spert,
Ne guntiņas pagalītes.”

— L.t.dz.

“No rītiem pamosties aiz laimes,
ar basām kājām dārzā skriet.
Būt vienmēr veselai un jaunai,
kad pašas sirds Tev zied.”

— A.Elksne

„Būt vienmēr veselai un jaunai,
Un just, ka spēks pār malām iet,
Aiz spēka pārpilnības raudāt,
Aiz spēka pārpilnības smiet.”

— A.Elksne