Dažas pazīmes norāda, ka senlatviešiem gadumija bijusi Meteņos. Latīņu valodā “meta” nozīmē griešanās vietu, gadu, robežu; latviešiem “meti” nozīmē laika griežus, mēru. Tas bija arī laiks, kad meti –  plāni, domas un ievirze jaunaja gadam, tika likti un palaisti.

Metenī gada sākumā zemkopji sākuši gatavoties jaunam gadam. Latviešu gadskārtā Meteņus svin starp Ziemas un Vasaras saulgriežiem. Izplatītākā Meteņu svinēšana ir septītā otrdiena pirms Lieldienām.
Šo dienu sauc arī par Miesmeti, Pīrāgdienu, Vatslāvi, Aizgavēņiem. Lai augtu laba linu raža un vērpējas būtu pasargātas no spīganu izdarībām, bija jāpabeidz līdz mielasta laikam visi vērpšanas darbi. Arī saimniekam šajā diena bija jāpieliek daļa savas artavas linu ražas auglībai un jāceļas agri, jāiet uz kalnu, kurā vasarā plānots sēt linus un vairākas reizes no šī kalna jānolaižas ar ragaviņām, skaitot:

“Audziet man gari lini, virpuļos griezdamies.”

Meteņi bija arī vēl beidzamā ilgo ciemošanos svinamdiena, kad ar kamanām vēl varēja braukt tālāku ceļu un palikt arī pa nakti. Ciemos braukšana Meteņos simbolizē linu un lopu labu padošanos nākamajā vasarā.

“Metenī ciemā braucu,
Cūkas auss kulītē,
Lai netrūka ciema ļaudīm
Metenīša svētībiņas.”

Meteņdienas galvenais notikums bija vizināšanās ar ragaviņām. Jo tālāk un ātrāk no kalna nobrauksi, jo lielāka cerība, ka vasarā garāki lini augs. Vizinās arī virs ledus. Un jau pašā Meteņa vakarā izdarībās piedalās jau visi mājas ļaudis.
Mielasta laikā visi daudzina Meteni, kura viena no galvenajām sastāvdaļām ir saimnieces deja, kuras nozīme ir veicināt auglību, sevišķi to attiecinot uz liniem un lopiem. Pēdējo reizi iet ķekatās uz kaimiņmājām, jo budēļi nes mājai svētību un auglību.
Meteņdienā ir daudz jautrības, jo īpaši bērniem. Maisos viņus met pāri sētai sniega kupenā, lai vasarā ganos negulētu. Vēl jautra rotaļa ir Meteņa dzīšana, kur lielie iedod viņiem maisu un sauc uz riju Meteni dzīt – tad dabūšot pīrāgus, bet pēc tam “čurā” – uzlej no piepriekš paslēpta spaiņa ūdeni. Bērni spiegdami bēg uz visām pusēm, tomēr ļaujas aplieties, jo zina, ka tad vasarā nekodīs odi un mušas.

Meteņa vakarā kārtīgi jāizdancojas un jāmēģina sagūstīt lietuvēnu – visi mājinieki sanāk ar žvadzekļiem rokās un taisa iespējami lielu troksni, viens stāv durvīs ar lielu maisu, lai lietuvāns bēgot tur iemestu lielo bagātību. Pie kam daudz dāvanu var dabūt, ja Meteņa vakarā ielein tajā maisā.

Meteņdienas svinības beidzas ar nākamās dienas Pelnu dienas atnākšanu.

” Vizin’mani, kamaniņas,
Metenīša vakarā:
Rītu nāks pelnu āzis,
Pelnus bērs kamanās.”