Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Un tieši aiz tiem uzreiz seko Dievaines jeb veļu laiks,kad pēc priekpilnajām, skaļajām un jautrajām Apjumību svinībām iestājas klusais laiks.

Miķeļus, kas ir 29.septembris, sauc arī par Jumja dienu vai Appļāvībām. Šīs dienas svinībās ir divas galvenās norises – saulgriežu svinības ar Dievadēla Miķeļa klātbūtni un ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu.

Miķelim kauj gaili, cep maizi, dara alu un viņu pašu aicina dzīrēs.

“Miķeļam gaili kāvu

Deviņiem cekuliem,

Lai tas man jaunu gadu

Rudzus, miežus audzināja.”

Jumis latviešiem ir auglības un svētības nesējs. Jumja zīmes ir divas vārpas uz viena stiebra, uz viena salma; divi linu stiebri, kas saauguši kopā; ceriņu zieds ar vairakām, nekā parasts, ziedlapiņām. Šīs zīmes ražas laikā visi cītīgi meklē, jo tās atradējam nes laimi.

Ei ta visi nu uz lauka

Jumi ķert tīrumā;

Kas saķers rudzu Jumi,

Tam būs laime citu gadu.

Ik vienai labībai ir savs Jumis- savs rudziem, kviešiem, savs miežiem, auzām, liniem. Ja atrod riekstu Jumi, tad tas jāglabā makā, lai būtu daudz naudas.

Miķeļu – apjumību pirmajā dienā ar dažādām svinīgām izdarībām tīrumā atrasto Jumi saņem un pārnes mājās. Jumis šajā gadījumā ir pēdējā labības sauja uz lauka, labības un druvas Dievs, kas šai pēdējā labības pudurī iemājo, un nes saimniecībai laimi un veselību. Šīs dienas svinības ir tieši saistītas ar ražas novākšanu, pateicību dabai, zemei un rituālu darbību veikšanu, kas saglabā zemes auglību un svētību. Kā arī šīs visas rituālās darbības tika sasaistītas arī ar cilvēka dzīves. Piemēram, šādu zīlēšanu veic labības pļāvēji, kad lauka vidū atstāto labības puduri saimnieks sien mezglā, lai auglība paliktu tīrumā, pļāvēji vēro vārpas, ja pa tām rāpo kāds kukainītis uz augšuun ielien sasējumā, tad vērotājs apprecēsies vai jau precētais iegādāsies mājlopu. Vēro arī kukainīša rāpošanas ātrumu un gaitu, kas arī nosaka notikumu gaitu. Tā arī pļāvēji, kad visa raža nopļauta sasēžas aplī un met pār galvām izkaptis, ja tās sakrīt kopā, tad arī nākošajā gadā pļāvēji būs kopā.

Tāpat arī Jumja aicināšana vai nešana mājās ir ar dažādām variācijām, ko dara saimnieks un saimniece. Vai nu aicina Jumi cepurē un apsedz ar saimnieces priekāutu un nes uz mājām, vai saimnieks ieaicina Jumi vizināties pastalā un tad to velk apkārt tīrumam.

Apjumību pirmās dienas izdarības beidzas ar mielastu un dejām laukā pie ugunskura. Savukārt otrajā dienā tiek rīkots svētku mielasts, kas ir sevišķi bagāts sakarā ar jaunās ražas ienākšanos. Kur tiek cepta īpaša Jumja maize un saimnieks alus iesalam ņem graudus no katras sējamās labības. Visa mielasta laikā tiek daudzināti gan Jumis, gan Miķelis ar dziesmām, tad sākas apdziedāšanās un rotaļās iešana.

Un Miķeļu – Apjumību trešā diena ir pati Miķeļdiena, kas ir arī derību laiks. Jau no pavasara un visu vasaru puiši ir nosaktījuši sev nākamo dzīvesdraugu un tautā pieņemts, ka Miķeļi bija pēdējais laiks, lai bildinātu vai dzeru derības.

Svētkus noslēdz lielais Miķeļa gadatirgus. Tāpat Miķeļi ir arī pedējā pieguļas diena. Visu svinību nobeigums ir dienā pēc Miķeļie, kad saimnieks viens vai ar visu saimi cienā ar sagatavotu mielastu savus mirušos piederīgos, pasakoties tiem par palīdzību, labiem darbiem, kas saņemta no viņiem pagājušajā gadā, un pēc mielasta raidot tos projām:

“Saņem nu, Veļu māte,

Visus savus Urgucīšus,

Lai tie vairs neatnāk

Līdz citam rudeņam.”

Vēlies uzzināt vairāk par šo svētku svinēšanu un tradīcijām ieskaties arī šajos rakstos –  Miķeļdienas ticējumi un laika paredzējumiMiķeļdienas mielasts un galda klājuma tradīcijas.

© “Latviskās sadzīves tradīcijas un godi”, D. Karaša, izd. “Zinātne”,1991.