Visu Svēto dienas priekšvakaru angļu valodā sauc „Halloween”, kas savukārt ir saīsinājums no pilnā nosaukuma „All Hallows’ Evening– „Visu Svēto vakars”. Latviešu valodā atbilstoši angļu valodas izrunai šo vārdu atveido kā „Halovīns”. Tātad Visu Svēto dienas priekšvakarā svinēsim „Halovīna svētkus”, dosimies uz „Halovīna balli” un grebsim „Halovīna ķirbi”.

Kad un kāpēc?

Diena, kas gadu no gada tiek svinēta 31. oktobrī ar savām visai spilgtām un ļoti aizraujošām tradīcijām, kurās iesaistās gan lieli gan mazi svētku svinētāji. Vispopulārākie šie svētki ir gan tieši ASV, kas tos iesākumā pārvērta visai vandāliskos haosa svētkos, taču ar valdības iesaistīšanos, tie tomēr tika atgriezti cik ne cik piedienīgās izdarībās, bez vandālisma un brutalitātes pieskaņas. Pateicoties arī šai nācijai un civilizācijas attīstībai šie svētki ar laiku ir kļuvuši arī visai komerciāli, kas ir manāms teju vai visos veikalos un visās nozarēs.
Tomēr dienas aizsākumi meklējami gan mūsu senču pagāniskajās tradīcijās, gan arī Kristīgajā kultūrā, kas patiesībā arī daudzviet ir pieņēmusi dažas no pagānisko svētku tradīcijām. Un to svinēšanai ir sava visai svarīga dabas un cilvēku mūža cilku svētīšana. Par Halovīna rašanās vēsturi un to kāpēc vispār šādi svētki tiek svinēti lasi šeit.

Halovīna tradīcijas

Viena no populārākajām Halovīna tradīcijām ir ķirbja grebšana, iedzīvinot tajā baisu sejas izteiksmi un tā iekšienē iededzinot sveci, kas ķirbja izskatu padara vēl spokaināku. Šādi ķirbji parasti tiek izvietoti mājā, uz loga, priekšnamā vai pagalmā, taču vienmēr redzamā vietā. Šī tradīcija cēlusies īru svinētajos svētkos, kad viņi, lai tumšajā vakarā dotos šajā vakarā uz kaimiņmājām, izgreba rāceņus un lika tajos ogles gabaliņus vai sveces, lai gaisma būtu spilgtāka. Tās angliski sauc par “Jack` o Lantern” jeb Džeka laternu. Šis nosaukums ir radies no īru leģendas par vīru vārdā Džeks, kurš visu savu dzīvi esot dzīvojis vienos grēkos, apmānījis pašu sātanu, bet paradīzē šo grēcinieku arī neesot uzņēmuši. Šī iemesla dēļ Džeks bijis spiests mūžīgi slapstīties pa ēnainiem kaktiem un tumšām ielām. Vīram līdzi esot bijusi tikai viena oglīte, ar ko tumsā redzēt, tāpēc viņš to esot ielicis izgrebtā rācenī, lai tā ilgāk degtu un dotu vairāk gaismas. Pēc masveidīgās īru ieceļošanas amerikā, kur arī viņi ieveda šos svētkus, izgrebt sāka ķirbjus, jo tie bija vieglāk pieejami, un tā tas arī izplatījās tālāk pa visu pasauli.

Otra no nozīmīgām svētku tradīcijām ir visdažādākās mošķu, raganu, zombiju un citas baismīgās maskas. Galvenokārt bērni līdz nepazīšanai pārģērbjas par dažādiem briesmoņiem, mošķiem un mistiskiem tēliem, sakrāso sejas visai bidējošās krāsās un grimasēs, bieži tiek izmantoti baltie, melnie un asinssarkanie toņi, lai sejas tiešām izskatītos šausminoši.

Tā nonākam līdz trešajai tradīcijai, kad šādi saposušies mošķīši bariņos vai pa vienam dodas apstaigāt kaimiņu mājas, pieprasot tiem saldumus, bet skopuļiem piedraudot tos izjokot. Un ja skopākie saldumu atteicēji ir pavisam neganti tad tos arī izjokoja!

Daži izmantotie izjokošanas triki:

  • izmantojot tualetes papīru vai nu to aptina vai pielipināja pie durvīm, vai privātmājām “izdekorēja” kokus
  • izmantojot zobupastu, to uzspieda uz durvju roktura vai uz kājslaucīša namdurvju priekšā
  • izmanto zobupastu kā iespēju, ko uzzīmēt vai uzrakstīt uz durvīm