Ziemassvētku viena no visraksturīgākajām iezīmēm ir EGLĪTE – izrotāta un ienesta telpās tā piepilda tās ar savu smaržu, svētku sajūtu un rada pacilātību. Uzskatāms, ka šī tradīcija ir sākusies Vācijā ap 14., 15. gs., un no turienes izplatījusies tālāk uz  ziemeļu zemēm, un jau ap 19.gs. vairākumā zemēs var atrast dažādas liecības par eglītes klātesamību un rotāšanu šajos svētkos. Taču blakus šim stāstam pastāv arī citas versijas par to, kā aizsākusies tradīcija par Ziemassvētku eglīti.

Viena no tām saistās ar Sv. Francisku, kurš jau minētajā Ziemassvētku naktī pie Jēzus Bērna silītes, eglēs ielicis aizdegtas svecītes. Tādējādi kristietībā eglīte simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, kā arī „dzīvības koku” – krustu. Eglītes mūžīgais zaļums mums stāsta par cerību mūžīgai dzīvei, savukārt degošās svecītes eglītē simbolizē gaismu pasaules tumsā.

Tāpat arī fakti par mūžzaļo koku , tā zaru vainagiem un virtenēm, kas simbolizēja mūžīgo dzīvi  ir sastopama arī Seno ēģiptiešu, ķīniešu un ebreju vēsturiskos ierakstos. Tāpat arī par ši koku sastopama informācija pagāniskās Eiropas un Skandināvijas hronikās.

Vēl kāda versija tiek saistīta arī ar Viduslaikiem, kad tieši uz šo laiku decembrī, kad mēs šobrīd svinam Ziemassvētkus, tika uzvestas mistēriju izrādes -ludziņas, kurās arī minēts šis “paradīzes koks”, kas dekorēts ar āboliem.

Svēto koku tradīcijai ir dziļas un senas saknes – pasaules koku pielūdza kopš Paleolīta laikmeta, no kura radās dažādas tradīcijas godinot pielūgsmes kokus. Piemēram, ķelti – viņiem ar ziemas saulgriežiem saistās āmuļi, ko vēlāk pārņem arī anglosakšu kultūras kā tradicionālo Ziemassvētku simbolu. Senajā Grieķijā tika uzskatīts svēts koks ciprese, un senajā Romā – vīģes koks un kizils.

Interesanti, kas ir Ziemassvētku koks tur, kur nav egles?

Havaju salās kā Ziemassvētku eglītes, izmantojot palmu, tāpat arī dažviet ASV . Ziemassvētku palmu kokam ir arī augļi, kas decembrī ir spilgti sarkanā krāsā.

Gruzijā Ziemassvētku koku sauc par Chichilaki, ko veido no lazduriekstu koka un valriekstu koka zariem, kas ir apstrādāti tā, ka veido ko līdzīgu skuju kokam.

Savukārt Meksikā un Centrālamerikā par Ziemassvētku neatņemamu daļu uzskata arī augu Puansetiju, kuru mēs Latvijā arī esam iepazinuši un tautas valodā dēvējam to par “Ziemassvētku zvaigzni”.

INTERESANTI par eglītes rotāšanu Rīgā.

Ziemassvētku egles pušķošanas paraža, par kuru  Melngalvju šrāgas sniedz informāciju no 1510. gada ziemas tradīcijām Rīgā, un atsaucas uz agrāku šādu notikumu 1476. gadā, tādējādi informācija par tradicionālā “Ziemassvētku koka” rotāšanu Rīgā ir kopš 1476. gada.

Melngalvju šrāgas arī norāda, ka koks tika pušķots, bet, ņemot vērā viduslaiku paražas, var secināt, ka pušķot to varēja vienīgi ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Pēc svētkiem šis “koks”, kas varēja arī nebūt egle, bet gan tikai no koka nūjām veidota “instalācija”, ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus svinību nama, ko tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku un tika sadedzināts turpat Rātslaukumā ap 6. janvāri.

Šim notikumam par godu, Rātslaukumā tika uzstādīta īpaša zīme ar egles simboliku. Un kā jau mēs visi zinām, šī tradīcija ar “lielās” egles iedegšanu ir dzīva joprojām!

Eglītes mūsdienās rotājam  ne tikai ar svecītēm, bet arī ar dažādiem gardumiem un dažādām dekoratīvām rotām, kas visi simbolizē Ziemassvētku dāvanas.

Informācija no www.sarunas.lv, en.wikipedia.org